Mācītāja ģimene: Kas mēs esam? Iepazīsimies!

Dāgs, ar vidējo vārdu Aleksanders, ir dzimis 1976. gada 15. septembrī Bruklinā, Ņujorkas pilsētā. Dāgs piedzima amerikāņu ģimenē ar īru un basku saknēm. Ar 3 dienu vecumu Dāgs tika adoptēts latviešu ģimenē. Dāga māte ir Māra Valdmanis Demandta (Dāgs viņu sauca par mamī). Dāgs uzauga arī vecmāmiņas Irmas Valdmanis (mamū) un viņas trīs māsu vidū – Katrīna Mateus (Kikī), Velta Miķelsone (Veltī), Elizabete Johansone (Lisī). Ģimenei ļoti tuvas bija vēl divas vecmāmiņu draudzenes – Zelma Kušils un Zelma Visuls. Dāga pirmos trīs gadus ģimene dzīvoja Maiami, Floridā. Tad visa lielā ģimene pārvācās uz dzīvi Montreālā, kur Dāgs uzauga. Dāgam īpaši mīļš ir NDG rajons, ar kuru saistās daudzas skaistas atmiņas. Diemžēl lielākā daļa no Dāga ģimenes jau ir aizgājuši mūžībā. Montreālā vēl dzīvo Dāga onkulis Jānis Mateus ar ģimeni, Otavā dzīvo onkulis Agnārs Johansons un Pēteris Miķelsons. Orillia, Ontario dzīvo krustmāte Kristīne Miķelsons Johnston. Montreālā vēl dzīvo Dāgam tuvs bērnības draugs Roberts Vītiņš, kurš šad tad piedalās arī mūsu draudzes Zoom dievkalpojumos. Arī citi draugi no skolas gadiem vēl dzīvo Montreālā. Dāgam pirmais koledžas grāds ir tūrismā. Garīdznieka aicinājums pie Dāga atnāca pakāpeniski, ceļš uz šo amatu ir bijis vairāku cilvēku un apstākļu ietekmēts. Lielu lomu Dāga aicinājuma apzināšanā spēlēja māc. Rasma Caune, māc. Māris Ķirsons, ģimenes, īpaši vecmāmiņu ietekme, kalpošana kopā ar Ingrīdu Mazuti ar Latvijas bāreņiem un vēl. 2008. gadā ordinēts par diakonu, 2013. gadā ordinēts par mācītāju, pēc 8 raženiem kalpošanas gadiem savā pirmajā pilna laika draudzē Mineapolē, Dāgs savu kalpošanas aicinājumu turpina izzināt un attīstīt tagad pie jums, šeit, Sv. Andreja draudzē. Interesanti, ka ceļi Dāgu ar šo draudzi jau ir kopā saveduši lielākos un mazākos veidos pagātnē, Sv. Andreja draudzē tika vadītas jauniešu grupas “Tīkls” un “Krustceļš”, kā arī kopā ar Ediju ieti laulību kursi māc. Ilzes vadībā. Dāga stiprā puse ir lielu un sarežģītu projektu organizēšana un to sekmīga “izvešana”. Caur LELBA Jaunatnes nozari novadīti daudzi lieli labdarības projekti ar mērķi palīdzēt Latvijas trūcīgajiem iedzīvotājiem. “Lai rit!” divriteņu atbalsts, “Būsim gudri!” skolas atbalsts, “Priecīgas pēdas” apavu atbalsts, “Mīlestība mammām” jauno māmiņu atbalsts un vēl, visi šie ir Dāga izvesti projekti. Lielu pienesumu projektiem ir devusi mūsu draudzes locekle Aina Budrēvics, ar kuru kopā Dāgs ir daudz sastrādājis. Dāgam īpaši tuva ir vecā paaudze. Savas dzīves laikā kopā ar veco paaudzi pavadītas daudzas stundas, daudzi gadi. Dāgu pamatā uzaudzināja četras Ulmaņlaikus piedzīvojušas kundzes. Savā kalpošanā līdz šim daudz laika pavadīts kopā ar ģimenēm sēru brīžos, kad kāds no mīļajiem devies aizsaulē. Daudz latviešu izvadīts uz mūžīgajām mājām. Dāgam patīk izaicinājumi, jaunu iespēju meklēšana un jaunu ideju realizēšana. Daudz laika pavadīts latviešu īpašumā/nometnē “Tērvete” Kvebekas provincē. Dāgs ar prieku skatās uz iespējām tuvā nākotnē vairāk iepazīt Sv. Andreja draudzes īpašumu “Sidrabene” un visas nodarbības, kas tur tiek veiktas. Dāgam ļoti garšo saldumi, īpaši šokolāde. No stingrajiem ēdieniem Dāgs ir tradicionālās latviešu virtuves piekritējs – pīrāgi, skābi kāposti, laba desa un karbonāde vienmēr būs labas izvēles. Dāgs ir arī labs auto vadītājs jebkuros apstākļos jebkurā pilsētā. Pie stūres viņš jūtas labi! Dāga dzīves ceļš ir ļoti laba liecība Dieva klātbūtnei. Dievs tiešām ir stāvējis Dāgam blakus un gadu gaitā veidojis viņu par savu uzticīgo kalpu, kurš dodas tālāk un sludina. Dāgs ir ļoti priecīgs par iespēju atklāt jaunus Dieva ceļus un apvāršņus starp latviešiem Toronto! Es pati esmu dzimusi un augusi Latvijā, Alūksnes pusē, Jaunannas pagastā. Piedzimu 1990. gada 17. septembrī. Līdz 19 gadu vecumam dzīvoju Latvijā, tad turpināju savas gaitas ar Dāgu šeit, Kanādā, Kičeneras (Kitchener) pilsētā. Vienā brīdī gadu nodzīvojām atpakaļ Latvijā, tad atgriezāmies Kanādā, pēc tam turpinājām ceļu uz Mineapoli Amerikā, kur pavadījām ļoti labus un lielus augļus nesošus gadus, un tagad vēlreiz atgriežamies uz Kanādu, šoreiz Toronto. Interesanti, kā mūsu ceļš atgriežas pie Kanādas. Dažiem paiet ilgāks laiks, kamēr dzīve “ieskrienas” un uzņem ātrumu, manā gadījumā tas notika ļoti agri, ātri un strauji. No ģimnāzijas absolventes uz saderināto, 19 gadu vecumā jau biju sievas kārtā. Vienmēr atcerēšos, kā deviņdesmit gadīgā latviete Montreālā, Lidija Stadiņš, kura nu jau ir mūžībā, teica, ka “dzelzs jākaļ, kamēr karsts”. Mums ar Dāgu tiešām tā arī notika – 2010. gada 14. augustā laulājāmies Alūksnes luterāņu baznīcā. Mūsu ceļi krustojās, kad ciemojos Kanādā uz mēnesi, lai iepazītu un redzētu, kā latvieši dzīvo šajā krastā. Atbraucu uz Kanādu caur Andra Ķestera vadīto projektu. Latvijā vēl joprojām dzīvo mani vecāki, Iveta un Arnis Bankas, kā arī divus gadus vecāka māsa Evija Banka. Izglītības ziņā vienu gadu studēju komunikāciju Latvijas universitātē, neizdevās pabeigt skolu līdz galam, jo bija pienācis laiks doties atpakaļ uz Kanādu. Priecīgi un lepni varu teikt, ka mana īstā skola ir bijusi bērnu audzināšana. Šo skolu es uzsāku 2014. gada nogalē, kad piedzima mūsu pirmais dēls Roberts. Kopš tā laika esmu pilnu laiku (un arī visas virsstundas, kuras vien var iedomāties) strādājusi darba laukā, kas saucas – mamma. Būt mammai ir mans sirdsdarbs Nr.1! Domāju, ka Dievs man šajā dzīvē ir devis vienu vissvarīgāko uzdevumu – Viņš mani ir aicinājis būt par mammu. Viņš man ir devis mātes sirdi. Un pat vēl precīzāk, domāju, ka Viņš mani ir aicinājis būt par mammu tieši dēliem. Cenšos to darbu veikt ar lielu atbildību un mīlestību. Tāpat arī domāju, ka Dievs man ir devis vēl vienu uzdevumu, kas nāk tūlīt aiz mammas aicinājuma. Viņš mani ir aicinājis būt par mācītāja sievu. Man ļoti patīk būt mācītāja sievai! Protams, blakus grūtībām, kas nāk klāt šim amatam, es baudu visus labumus, kurus saredzu, esot baznīcā vai, tagad, Zoom. Man ir divas mīļākās daļas pie draudzes dzīves. Pirmā ir kopējās draudzes dziesmas, ko visi vienā balsī kopīgi izdziedam. Es sajūtu milzīgu spēku tad, kad dziedam kopā latviešu korāļus. Otrā daļa ir sarunas pie kafijas tases pēc dievkalpojumiem. Cik jauki ir tad, kad varam dalīties viens ar otru par savu pagātni, par ceļu, kas noiets, un par to, kas vēl stāv priekšā. Tāpat kā Dāgam, arī man garšo saldumi. No stingrajiem ēdieniem man patīk dažāda veida sacepumi un sautējumi. Man ļoti garšo dārzeņi. Sirdij tuva man ir grāmatu lasīšana. Pašlaik manās interesēs ir grāmatas par bērnu psiholoģiju, audzināšanas metodēm, kā arī cenšos lasīt grāmatas, kur mācos par mindfulness. Domāju, ka mēs viens otram varētu uzdāvināt ļoti labu dāvanu, ja vairāk censtos būt klātesoši fiziski, bet, galvenokārt, klātesoši ar prātu un sirdi. Būt klāt, atzīt, uzklausīt, atbalstīt. Ja kāds man jautātu, pēc kā es visvairāk ilgojos, kad domāju par Latviju, tad es teiktu, ka ilgojos pēc Latvijas saldskābmaizes, cidoniju tējas un mājas, kas kurināta ar malku. Ar nepacietību gaidu dienas, kad mēs visi varēsim pulcēties baznīcas telpās un Sidrabenē. Mūsu vecākais dēls Roberts ir dzimis 2014. gada 12. decembrī Mineapolē, Amerikā. 2020. gada septembrī viņš uzsāka skolas gaitas Mineapoles pamatskolā. Līdz šim viņš ir varējis turpināt mācības ar Mineapoles pamatskolu attālināti, esot Toronto. Plānojam drīzumā Robertu reģistrēt vienā no Kanādas pamatskolām. Roberts ir uzsācis skolas gaitas Toronto latviešu skolā. Roberts ir ļoti labs un uzmanīgs klausītājs ar labu atmiņu. Roberta vismīļākās lietas ir tās, kas saistītas ar transportlīdzekļiem – mašīnas, vilcieni, racēji, kuģi utt. Šobrīd viņam ļoti patīk camper veida transportlīdzeklis. Roberts arī ir liels kārtības mīlētājs, viņam patīk, ja māja ir kārtīga. Šis ir liels pārmaiņu laiks, kas, protams, bērnam ir satraucošs un arī neziņas pilns laiks, tomēr Roberts jūtas sajūsmināts par šo jauno un lielo dzīves maiņu.

Mūsu vidējais dēls Harijs ir dzimis 2017. gada 22. maijā Mineapolē, Amerikā. Harijs pašlaik cītīgi mācās mājskoliņā kopā ar mammu. Harijam ļoti patīk dažādi mūzikas instrumenti, šobrīd viņa mīļākie ir ģitāra un klavieres. Kādu laiku atpakaļ viņam ļoti patika harmonikas. Darot skolas darbiņus, redzu, ka Harijam ļoti interesē mākslas projekti. Viņam patīk krāsot ar krāsām, darboties ar šķērēm un līmi. Jau no pirmajiem brīžiem, kad Harijs sāka smaidīt, esam sapratuši, ka Harijs ir bērns, kas smaida ar acīm. Viņam ir ļoti gaišs skats, ko mēs, protams, ļoti novērtējam un baudām. Harijs ļoti gaida vasaru, kad (cerams) varēsim doties un aplūkot lielu kombainu mūsu tuvas draudzenes un Roberta krustmātes Jennifer tēva lauku īpašumā Listowel, Ontario.

Mūsu jaunākais dēls Arnolds ir dzimis 2020. gada 25. martā Mineapolē, Amerikā. Arnoldam tūlīt būs viens gadiņš! Arnolds ir bijis mūsu saules stariņš un prieks šajā grūtajā pandēmijas laikā. Arnolds piedzima tad, kad pasaulē viss sāka griezties kājām gaisā. Arnoldam ļoti patīk sekot līdzi brāļiem. Viņš cītīgi spēlējas ar visādām bumbiņām un riņķīšiem. Arnoldam patīk grāmatas, garšo zemenes un lazanja. Domājam, ka Arnolds pārspēs brāļus ar to, ka sāks staigāt visagrāk salīdzinājumā ar abiem brāļiem. Viņš ļoti izteikti ceļas kājās un pievelkas pie visa, kas pagadās pa ceļam. Gaidām iespēju, kad varēsim Arnoldiņu kristīt Sv. Andreja draudzē. Sakarā ar pandēmiju neesam varējuši viņu vēl nokristīt. Roberts un Harijs ir kristīti Mineapoles draudzē.

Pašlaik pildām imigrācijas formas, lai drīzumā tās nosūtītu Kanādas valdībai un būtu procesā uz permanent resident statusu Edijai un visiem bērniem. Edijai ir Latvijas pilsonība, bērniem Amerikas un Latvijas. Dāgam ir visas trīs – Kanādas, Amerikas un Latvijas.

– Edija Banka-Demandta